Aktualitātes

21.09.2011Drukāt
Audžuģimenes un bērna attiecību aspekti adopcijas procesā
Piedāvājam iepazīties ar Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas speciālistu sagatavotu materiālu "Audžuģimenes un bērna attiecību aspekti adopcijas procesā".

Audžuģimenes un bērna attiecības var aplūkot no dažādiem aspektiem:

 

·         No sabiedrības viedokļa;

·         No valsts viedokļa;

·         No audžuvecāku viedokļa;

·         No bērnu viedokļa.

 

Katram no tiem ir nozīme un katrs no tiem ir tiesīgs pastāvēt. Tomēr pats svarīgākais, šajā gadījumā, ir bērna viedoklis. Tikai tad, ja tiek ievērotas bērna vajadzības un intereses, tiek pilnvērtīgi izmantotas visas iespējas, ko dod audžuvecāki un, ilgākā perspektīvā, tiek ievērotas sabiedrības un valsts intereses. Bērni, augot audžuvecāku ģimenēs, apgūst sociālās prasmes, iemaņas sadzīvē. Ļoti bieži šiem bērniem nav pilnīgas izpratnes par ģimenes modeļiem, savstarpējām attiecībām ģimenē, tēva un mātes lomu. Audžuģimene var palīdzēt veidot izpratni par harmonisku ģimeni, par pienākumiem un tiesībām savstarpējās attiecībās, par siltumu, ko dod cilvēki dzīvojot kopā.

 

Veidojot attiecības audžuģimenē ieguvēji ir abas puses. Bērns saņem mīlestība, kura, iespējams, tam ir trūkusi un nav saņemta no bioloģiskajiem vecākiem, bērns saņem gādību un sirds siltumu, izjūt patiesas rūpes par sevi. Vienlaikus bērns apgūst sociālās iemaņas, prasmes, iemācās rūpēties gan par sevi, gan par citiem. Rodas izpratne, ka nevar tikai pieprasīt un visas attiecības pastāv tikai balansā – to dalībnieki vienlaikus dod un saņem. Audžuģimenē bērns apgūst izpratni par vērtībām dzīvē, kā arī, dzīvojot harmoniskās attiecībās, iemācās ievērot cita vērtības un pārliecību, ka viņa vērtības tiks ievērotas. Bērni saņem iespēju dzīvot ģimenē. Audžuvecāki, sniedzot nesavtīgu palīdzību un rūpes par bērniem, arī ir ieguvēji. Viņi saņem siltumu, mīlestību un cieņu no bērniem, misijas apziņu, sajūtu, ka ir vajadzīgi un veic nozīmīgu un paliekošu darbu.

 

Dzīvojot kopā bērniem un audžuvecākiem rodas kopības sajūta, savstarpējā pieķeršanās. Bērns un audžuvecāki savstarpēji ir bagātinājuši savu jūtu pasauli, devuši viens otram savu dvēseles un sirds siltumu. Tas var radīt sarežģījumus, ja bērnam sākas adopcijas process. Cilvēki, kas ilgāku laiku dzīvojuši kopā, izjūt šķiršanās sāpes, bērnam var rasties vainas sajūta, viņš it kā „nodod” audžuvecākus, cilvēkus, kas par viņu rūpējušies un kam viņš ir dāvājis savu pieķeršanos. Arī audžuvecākiem var rasties sajūta, ka viņi nav bijuši „pietiekoši labi” un tāpēc bērns dodas prom un dažkārt pat izjūt prieku. Iespējama sajūta, ka viņi nav novērtēti, tiek pamesti. Dzīvošanu audžuģimenē var salīdzināt ar izbraucienu gumijas laivā – tas ir jauki, laiva kļūst mīļa un pierasta, visi apvienojas kopīgam mērķim. Bet tā ir tikai uz laiku. Adopcija ir kā pārsēšanās lielā kuģī – stabila gaita, drošība un vērsts uz ilgu kopīgu ceļojumu.

 

Frankls ir teicis, ka „mīlestība ir pieņemšana. Tikai patiesi mīlot tu ļausi cilvēkam attīstīties un atlaidīsi viņu, kad tam būs laiks doties tālāk”. Harmoniskās attiecībās, izprotot pareizi audžuģimenes būtību un jēgu audžuvecākiem gadījumā, ja bērnam atrodas adoptētāji, un viņam tiek nodrošinātas iespējas dzīvot „savā” ģimenē ar „īstiem” vecākiem, ir labi padarīta darba sajūta un lepnums par paveikto.

 

Tiek uzskatīts, ka cilvēkā ir vismaz divas daļas – dvēsele un prāts. Prāts tiek dots no dabas un to dzīves laikā var apzināti attīstīt. Dvēsele ir balta lapa, kurā dzīves laikā saskarsme ar citiem cilvēkiem, notikumi, pārdzīvojumi ieraksta katram savu, tikai sev raksturīgu, pamatu cilvēka personības izveidē. Dvēsele grib atrast risinājumu, izveidot savu izpratni par labo un pareizo, bet nevēlas, lai to tiešā veidā pasaka priekšā, bet gan, lai bērns saņemot sapratni un iedrošinājumu, pats varētu rīkoties pa jaunam. To bērnu dvēselēs, kuri ir bijuši audžuģimenēs, būs ielikta daļiņa sirds siltuma, ko viņi būs guvuši. Audžuvecāki vienmēr paliks kā daļa no bērna dzīves.

 

Pamats bērna attīstībai tiek ielikts pirmajos 3 gados. Kad vecāki atbild uz bērna lalināšanu, pieskaras viņam, dzied vai spēlējas, tā ir nozīmīga emocionāla mijiedarbība ar vecākiem. Tādā veidā bērnam tiek doti signāli siltumam, mīlestībai, piederībai. Ja tas netiek nodrošināts, iztrūkstošās emocijas, pārliecības un uzskati ir jāveido apzināti, ar lielu pacietību un mīlestību. Audžuģimenēs parasti nonāk bērni ar nepietiekami saņemtu mīlestību bērnībā. Audžuvecākiem ir iespēja ielikt pamatus un ar savu attieksmi un piemēru demonstrējot bērnam izpratni par harmoniskām attiecībām, savstarpējo cieņu, par vērtībām dzīvē, spēju dot un saņemt mīlestību.

 

Audžuvecākiem ir svarīgi izprast savas emocijas un jūtas, jāsaprot, kādēļ viņi ir uzņēmušies būt audžuvecāki, kādas savas vajadzības tiek apmierinātas. Ir jāmācās mīlēt gan bērnus, gan sevi. Vai sajūtas, kad bērns tiek atdots adopcijai, nav līdzīgas greizsirdībai? Vai variet godīgi atbildēt uz jautājumu: „Kas ir labāk bērnam?” Bērna emocionālo veselību un uzvedību nosaka vajadzība pēc pieķeršanās. Tā tiek veidota ilgstošā laikā un ir svarīgi, lai tā ilgstoši turpinās. Audžuģimenes nevar nodrošināt ilgstošas attiecības pēc pilngadības, to būtība un funkcijas ir citas. Jūtas, kas izveidojas, ir dabiskas un cilvēcīgas, bet svarīgākais ir ievērot bērna vajadzības, kuras, ideālā gadījumā, spēj nodrošināt adopcija.

 

Dzīvojot kopā tiek veidots sadzīves modelis. Izveidojas ierastie rituāli, paradumi, veidojas attiecības. Jebkuras izmaiņas jauc ierasto kārtību, rada satraukumu un stresu. Tikai izprotot izmaiņu būtību un to noderīgumu tiek veidots jauns uzvedības un uztveres modeli. Ja bērns dzīvo pie audžuvecākiem, tiek izveidots viens dzīves modelis. Ja, pēkšņi, sākas adopcijas process, šis modelis tiek izjaukts, attiecības mainās. Tikai pieņemot, ka tā ir labāk bērnam, audžuvecāki spēs palīdzēt viņam pieņemt šīs pārmaiņas, pārvarēt bailes no jaunā, saglabāt siltas attiecības vai, vismaz, atmiņas. Ir iespējams vienoties ar bērniem un nākošajiem vecākiem vienoties par saziņu, rakstīt vēstules un pat ciemoties. Ja kādu iemeslu dēļ nav iespējams, bērnam var iedot „ceļamaizi”, vēstuli, kurā novēlēt viņam laimi un veiksmi dzīvē, aprakstīt to jauko un patīkamo, ko deva kopā būšana.

 

Nav vienotas receptes, kā pārdzīvot šķiršanos, kā un ko just. Var tikai parādīt ceļus un slēptos motīvus. Tas paliek jūsu ziņā, kādu scenāriju izvēlēties. Audžuvecāki var atvieglot sev šķiršanās procesu atklāti atzīstot savas jūtas un emocijas, kas viņiem ir, pārrunājot to savā starpā. Ir svarīgi izprast adopcijas notikuma pozitīvo nozīmi bērna dzīvē.  

 

Uzrakstiet, lūdzu, uz lapiņas 15 apgalvojumus:

·         Ko bērns pozitīvu iegūst adopcijas procesā?

·         Ko jūs viņam esat devuši, lai bērns varētu veidot savu dzīvi harmonisku?

 

 

 

Literatūra:

1.       Dolto Francuāza „Viss ir valoda”

2.       Hellingers Berts „Laime, kas paliek”

3.       Keisments Patriks „Mācāmies no savām kļūdām”

4.       Kempbels Ross „Kā mīlēt pusaudzi”

5.       Kolmens Pols „Kā runāt ar bērnu problēmu situācijās”

6.       Špalleka Rozvita „Māmiņ, vai tu mani mīli?”

 

Materiālu sagatavoja VBTAI

Ģimeņu ar bērniem atbalsta departamenta

referente- psiholoģe Marija Sorokina

 




Meklēšana



Jūsu jautājums
Šeit jūs varat uzrakstīt un atsūtīt jautājumu inspekcijai, kas tiks izskatīts un atbilde tiks nosūtīta uz jūsu norādīto e-pasta adresi














Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija

Ventspils iela 53
Rīga, LV – 1002
Tālrunis: 67 359 128
Fakss: 67 359 159
E-pasts: pasts@bti.gov.lv
© Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija 2006
Informācija atjaunota: 16.10.2019